Šodien!

Mart? Klau, tas Tev.

Mājas!

Un pašai neapzinoties, esmu uz viena domu viļņa ar Martu! Pareizāk lai kam būtu teikt, ka Rūperts mūs vieno.
Man gan nav vēstījums uz zāģa, bet

Ceturdienas vakarā es beidzot nokļuvu mājās.Izkāpjot no autobusa, devos uz bibliotēku. Savu [pilsētas] bibliotēku. Tur es pati varu izvēlēties grāmatas. Mani nesteidzina, nemudina ātrāk lasīt. Tur pat ir smaidīgas bibliotekārītes. Es varu staigāt gar plauktiem, pat sajust grāmatu smaržu, aptaustīt tās. Un izvēlēties nesteidzoties. Cilvēki pazīstami, mājas/ēkas zināmas. Mazās ieliņas nemet izaicinājumu apmaldīties. Sniegs balts, bez sāls kvantuma. Gurkst zem kājām. Cilvēku sarunas. Smiekli. Vakar tās bija jaukas skaņas. Tās nesaplūda ar pilsētas dunošo un traucēošo troksni.Ceļš mājās bija skaists. Izbaudīju katru minutī, un arī to, ka nav vajadzīgs autobuss, lai nokļūtu līdz mājai.
 Pat Cēsu eglīte liekas mīlīgā kā Rīgas!
Mājās es sapratu, ka Cēsīs esmu tik reti, lai mājinieku sailgotos. Un es sailgotos pēc viņiem. Dažas stundas pēc atbraukšas devos krāmēt malku [jā, man ir malkas apkure]! Biju satuntulējusies tā ka grūti pakustēties. Vienu brīdi sajutos kā Aļaskā! Un es gribētu būt Aļaskā. Sniegs bija kā sniegs. Bez sāls kvantuma Un jā,smaidi un vārdi, emocijas. Mājas!

Es neteiktu, ka man apnikusi Rīga, es tikai esmu nogurusi no tās bezpersonalitātes un svešuma.

Gribu uz Parīzi!

Piektdiena!

 Varbūt es tomēr iemācīšos visu teoriju līdz sesijai?

Ja vien es mācīšos

un neaizmirsīšu atpūsties un izbaudīt ziemu, sniegu un svētkos.

Un ja vien es darīšu, nevis tikai runāšu!


Jā!

Ziemassvētki.

Lai kur es arī ietu, Ziemassvētku laiks man visur seko.
Mandarīni, rotājumi, eglītes. Viss, viss.

Ir pat sniedziņš uzsnidzis.
Līdztekus mānām svētku gaidām iekšā tā kā rodas vēl kāda sajūta.
Ne bailes, ne uztraukums. Tikai šī savādā dzimšanas dienas sajūta.
Ir taču jāpriecājas par dienu, kad es pirmo reizi savā mūžā ievilku elpu, apvēru acis, raudāju un iespējams pat smējos. Pirmo reizi sajutu mammu, pirmo reizi mana sirsniņa pukstēja līdz ar pasaules sirdi.
Bet jāatzīst, ka ar katru dzimšanas dienu es kļūstu aizvien vecāka/pieredzes bagātāka/lielāka/sauc kā gribi.
Protams, mazā Agnese katru dzimšanas dienu gaidīja, jo tad kļuva LIELA meitene, un tā katru gadu.Un gads vilkās petit à petit.
Līdz es sapratu, ka negribu vēl būt lielāka, ka vēlos vēl pakavēties, vēl patrakot, vēl neatlaist Pīteru Penu. Bet laiks nepielūdzami skrēja uz priekšu. Un voilà man jau būs 20.

Bet es vēl neesmu kļuvusi slavena, princis nav mani atradis, neesmu laimējusi loterijā, neesmu iemācījusies dziedāt.
Kaut tagad manas lielākās problēmas būtu tikai prinča gaidīšana. Es gribēju apprecēt princi Viljamu. [Tad viņš vēl bija skaists!]

Viss, ko es vēlētos savā dzimšanas dienā.: kalni, maza mājiņa, sniegs, kamīns, biezas segas, mīksts krēsls, vīna glāze, laba grāmata, klusums, cilvēki apkārt man, skatieni, daži vārdi, kopības sajūta, skaļas ēdienreizes, pikošanās, sniegs, aukstums, tad atkal mājiņa, gulta, miegs, laime.

Esmu pārāk liela sapņotāja!

Mazie laimes mirkļi

Cik gan es esmu nepastāvīga. Vienu nedēļu krītu izmisumā, nākošajā nezinu, kur lai liek savu laimi."

Lai vai kā, šodien izaicināju sevi visu uztvert pozitīvi. Un šī diena bija kolosāla.

Jauka atzīme franču valodā, daudz smieklu. Kopistiska iešana uz bibliotēku, kas izrādās pirmdienās ir slēgta.
Pankūkas, sarunas, mēs.

Otrdienas pārcelšana uz pirmdienu.
Skaisti franču puikas.

Un viss izvēršas labi.

Tātad viss ir domu spēkā.
Smile!

Je veux... je dois

Mani atkal pārņem bezmērķība. Vairs arī akadēmija mani nevilina!
Un es ilgojos pēc vasaras. Pēc brīvības, vēja matos, puķēm pļavās. Pēc gaisa, ko elpot, pēc plašuma, kur noslēpties, pēc ticības sev. Šobrīd jūtos kā taurenītis, kas nodejojis savu vasaras deju! Bet kas seko tālāk?

Ārā līst! Šķiet diena raud par mani. Šorīt pamodos ar asarām acīs. Es nezinu kāpēc raudāju, bet mans ķermenis vienmēr ir bijis gudrāks par mani. Tas dod zīmi, ka kaut kas nav labi. Varbūt es beidzot esmu piemānījusi arī sevi. Visiem stāstot cik labi man iet, un cik jauki viss, es beidzot pati tam esmu noticējusi! Reizēm es vairs nezinu kāpēc smaidu! Tāpēc, ka tā vēlos, vai tāpēc, ka tā ir vieglāk!

 Varbūt es neesmu tur, kur iederos?"

Bet kā lai to zina?
Kam lai jautā?


Es nezinu, ko pati vairs domāju un kas man vajadzīgs. Patiesībā es reti zinu, kas man vajadzīgs, bet es zinu, kas man nav vajadzīgs. Un šobrīd man nav vajadzīgas šaubas, neizlēmība, bailes. Varbūt man patīk sevi pamocīt, pārdzīvot un tad atkal saņemties. Varbūt man ir vajadzīgas asaras, lai noskalotu dzīves putekļus no sevis un atkal brīvi elpotu. Varbūt man vajag bērnības vieglumu, nesamaitātību, laimi. Kāpēc pieaugot mēs pārstāja dzīvot sev? Kāpēc mani tik ļoti interesē lietas, kas mani neskar? Kāpēc man sāp lietas, kuras mani neskar? Kāpēc es vēlos mainīt lietas, kas nav maināmas. Kāpēc es vēlos darīt kaut ko, kas nākotnē mani varētu darīt laimīgu, bet šobrīd liek pamosties ar asarām acīs.??

Ak, izklausās pēc rudens depresijas, bet vai izskatās, ka man ir depresija?

Ja vēlies palīdzēt, tad nejautā, kas noticis vai kāpēc, jo es pati nezinu. Paņem mani aiz rokas un aizved kaut kur tālāk par ikdienas realitāti, aizved mani uz vietu, kur laikam nav nozīmes, nav nozīmes jūtām un naudai. Svarīgi ir tikai cilvēki, sarunas un klusums. Paslēp mani.
Jāā, tieši tā, aizved uz Parīzi! Uz savu mazo sapņu vietu, kur svarīgs esi Tu un Tavas vēlmes, nevis tas, par ko centies izlikties.

Man pietrūkst mana kaķa. Tas klusējošais skatiens, mīkstās ķepiņas un mīlestība. Jāā, viņa sajūt manas emociju gammas. Viņu nemaldina mans smaids, viņa pieglaužas klāt dienā, kad es smaidu un nomierina mani ar savu mieru, mīlestību un siltumu. Ar to, ka viņa saprot mani un es viņu. Bez vārdiem, bez skatieniem, bez skaņām.

Laimes mirkļi!

Šonedēļ vairāk jutos sagurusi un izmisusi.
Tāpēc brauciens mājās bija kā jauks uzmundrinājums.

Interesanti, cik daudz prieka/laimes brīžu var sagadīties 3 dienās.
Ceturdienas vakarā jau izkāpjot no autobusa sirds iepukstējās priecīgāk. Mājas!
Ierodieties mājās, mani sagaidīja apskāvieni un smaidi. Mīlestība.
Pa lietu devos ciemos uz tēju un meiteņu čatiņu. Draudzība.

Piektdienas rīts sākās ar aizgulēšanos, briesmīgu laiku un nelielu iepirkšanās atteikumu. Bet es saņēmos, un teātrim bikses meklēt devos viena. Lai gan meklējumi beidzās ar ikdienas bikšu nopirkšanu, tomēr es atradu, ko ilgi jau biju meklējusi. Laime.
Vakars sākās ar Martas apciemojumu. Pavisam nejauši uzslēdzot VH1 trāpijām uz raidījumu, kur jāuzmin kura gada dziesma. Ak, ar to pietika, lai atcerētos savus BLUE, Spīrsas un visus pārējos laikus. Smiekli.

Sestdienas vakarā devos uz skolas salidojumu. Lai gan kas tas par salidojumu, ja skolu esmu tikko beigusi, taču bija jauki paklausīties, kā iet manējiem. Pat ja viņiem iespējams nav interesējis mans stāsts. Atmiņas.

Taču visspilgtākās emocijas bija sestdienas naktī.
Protams, kā jau sievieškārtas pārstāve, izdomāju uzpucēties un uzvilkt kurpītes uz papēža. Visu vakaru gaidīju brīdi, kad varēšu novilkt tās. Tas, kas uz manu aizmirstības galu nebūs jāiet ar kājām, mani pilnīgi spārnoja. Tā nu smaidīga un laimīga pārrados mājās. Jau lieku atslēgu slēdzenē, bet kāds no iekšpuses nav izņēmis savējo. Nekas, sāku klauvēt/zvanīt pie durvīm. Nekādas atbildes. Mēģināju sazvanīt, bet mazie kā gulēja, tā guļ. Kājas alkst pēc kurpju novilkšanas, es pēc siltuma. Jau izmisums pārņem.
Arī mamma ir mājās no darba. Abas kopistiski atrodam trepes un dodamies klauvēt pie logiem.
Pēkšņi māsas loga aizskars pakustas. Mani jau pārņem atvieglojums/laime/prieks. Bet nē, tā ir tikai mana kaķenīte. Taču, šķiet, viņa saprata situācijas nopietnību, mēģināja izskrāpēt logu, noraut aizkarus, lieki piebilst, ka tas viss velti. Tomēr tas bija tik aizkustinoši. Mazais dzīvnieciņš centās, jo saimniece pavisam sajukusi stāv pie loga un klauvē. Tas mani iepriecināja, lika atkal saņemties. Pēc minūtēm 15 mūsu pūliņi vainagojās panākumiem. Piecēlām māsu. Es nezinu, kas lika priecāties vairāk, gaismas iedegšanās māsas logā, kurpju novilkšana vai siltums.?
Lai vai kā, manu mazo piedzīvojumu noslēdza auzu pārslu putra, karsta tēja un kopīga filmas skatīšanās ar mammu!

Pozitīvās enerģijas pietiks visai nedēļai, ceru, arī fonētikai!

Man patīk

Man patīk rudens. Tās krāsas, domu lidojumi, putni, kas dodas prom.
Rudens ir skaists!

Man patīk pildīt franču valodas mājas darbus. Vismaz šodien.

Man patīk Čaks Noriss!

Es tikai jūtos slima un nogurusi no nekā. Trūkst iedvesmas. Varbūt tāpēc, ka es ļoti gribu darīt radošos niekus.
Bet nekas nesanāk.
Varbūt rudens depresija? Bet varbūt tikai vēl nav tas laiks.

Laikam es mazliet augu. Jo ir lietas, kas mainās.
Atceros, cik ļoti man nepatika klasiskā mūzika.
Tagad man patīk paklausīties kādu klavieru vai vijoles skaņdarbu.
Un šo pārejas posmu es pat nepamanīju, tikai attapos ielekusi tajā.

Par daudz domu un dīvainu sapņu, kas neļauj gulēt.
Jau kuro nakti redzu līdzīgus sapņus. Ko gan tas nozīmē?

Samezglojos savās domās. Laikam tāpēc nav lemts raisīt radošās lietas.

Apjausma!

Aspazija!
Šis vārds katram latvietim raisa asociācijas: Raiņa sieva, lugu autore, kkas litereatūrā, rakstniece.
Viņa bija RAKSNIECE.
Man dzirdot Aspazijas vārdu nav sajūsmas, apbrīnas, drīzāk nepatika. Iespējams, tas ir vidusskolas obligātās literatūras dēļ.Šīs uzspiestās lasīšanas dēļ man ir nepatika pret viņas darbiem.
Taču vēsturiska lietas, kas salauza laika posmu starp mani un viņu, atbruņo manu nepatiku. Grāmata, kuru Aspazija ir parakstījusi, līdz ar to turējusi rokās, vieš bijību, cieņu un pat pagodinājumu. Cik viegli ir pārvarēt laiku, netieši un tikai domās, bet tomēr pārvarēt. Savā ziņā pieskarties pašai Aspazijai. Pieskarties tēlam, kas bija   radies mācību procesā. Rakstniece- atkal jālasa lugas.

Taču man nekad nebija iespējas uz viņu palūkoties kā uz apbrīnas, pielūgsmes objektu.
Kāds noteikti bija stāvējis rindā, lai iegūtu autogrāfu, vai bijis tiešām priecīgs, sajūsmināts. Kāds bija apbrīnojis Aspaziju tā kā mūsdienās apbrīno mūziķus, māksliniekus utt.

Tātad, ar laiku arī mana laika apbrīnas personas būs tikai blāvs priekšstats, vēsture, obligātā literatūra jauniešiem??

Varbūt vajadzētu savākt visu latviešu mākslinieku autogrāfus, lai vismaz maniem bērniem būtu spilgtāks iespaids par manas dzīves varoņiem!

Prāts vai instikts?

Šodien es sajutu, ka sāku zaudēt fokusu savās lekcijās.
Varbūt ideālās lekcijas vairs nav tik ideālas?
Vai es sāku sajust pavasari rudens sākumā?

Vai pavisam vienkārši, nedaudz esmu sagurusi.
Kas to lai īsti zina.

Šobrīd cenšos atrisināt daudzas kultūriskas mīklas par prātu instinktu, cilvēku līdzību ar dzīvniekiem utt.

Manuprāt, cilvēki vairāk domā par jūtām, estētisko, izklaidi, baudu nekā izdzīvošanu, vitāli svarīgajām lietām.

Šīs dienas telefonsaruna lika padomāt par to, ka cilvēks pats sevi nesaprot un neizprot. Un šeit rodas apburtais loks. Mēs nevaram izprast apkārtējo pasauli, neizprotot paši sevi. Bet mēs nevaram izprast paši sevi, neizprotot pasauli.
Par daudz klišejiski.
Taču, mums vienmēr gribas būt lieliem, gudriem un pārākiem par savu mazo brāli ķepaini.


Man patīk, ka debesis ārā ir tik skaistas un ka  es nezinu, kāpēc tās ir tieši tādas. Visam nevajag skaidrojumu, tā var pazaudēt lietas skaistumu.

Tā lūk. :)

Rudenīga nostaļģija

Šķiet, tikai vakardien biju apņēmusies rakstīt katru dienu, mācīties cītīgāk, dzīvot bez telefona, dzīvot zaļi, būt nedaudz nopietnāka, dzīvot bez šokolādes. Tās visas es nosauktu par "Jaungada apņemšanos" . Tātad es vēlētos, bet slinkums/laika trūkums/kkas.

Diezgan interesanti, ko gan tas par mani liecina!?
Noteikti neko labu.

Bet viena šāda apņemšanās tomēr ir sākums kādām pārmaiņām.

Es gribēju studēt, es apņēmos, ka studēšu, un es studēju.Tātad kaut kas virzās uz priekšu manā sliņķes dzīvē.
Bet varbūt tas nav slinkums, bet vienaldzība??
Jo pēdējo pusgadu man tik daudzas lietas kļuvušas vienaldzīgas. Bet neliels tukšums ieņēmis kādreizējo dzīves mērķa vietu.
Šobrīd šķietami tukšums ir prom. Bet mērķa vēl joprojām nav. Taču tā vietā nākusi eksperimentēšana ar cilvēkiem, sevi, jūtām, visu.Cik daudz es varu izdarīt? Cik tālu var to un to. Līdz beidzot ieguvusi to, ko vēlējos, es vairs to nevēlos. Cik ļoti izklausos pēc mazas meitenītes, kam patīk spēlēties ar lielo dzīvi.

http://www.youtube.com/watch?v=Vomkjc2lrY0

Varbūt man tikai vēl mazliet jāpaaugās.

Pirmdiena

Aij, kā vakar sasapņojos!

Nevaru un negribu es bez sava telefona.
Un arī bez visa pārējā, taču domas sakārtojušās jau sen.

Tikai man to negribējās atzīt.
Bet ko tur vairs
nav tālu
līdz patiesība
runās skaļāk par
mani!

Jauku vakariņu, un rīt jau uz skolu!
Uz pēdējo 2dienu manā vidusskolas laikā!

Būt vai nebūt.

Pēdējā laikā daudz domāju par "Būt vai nebūt"

Nedaudz pati esmu nogurusi no dzīves filozofijas!

Tāpēc izaicinājums pašai sev.

Nedēļu bez telefona,dr.lv, twittera un visiem pārējiem sociālajiem portāliem!

Varbūt domas pašas sakārtosies!

šī būs vienīgā vieta, kur nākošās nedēļas laikā piekāpšu!

Cerams! :)

Nedaudz par vēlu...

Ikreiz, kad es kko atlieku, es to vairs neizpildu.
Šķiet, man ir atlikšanas slimība.

Bet nu neko, nav jau tālu līdz manu ciešanu, tas ir, skolas beigām.
Vēl joprojām nezinu, ko darīšu tālāk.

Zinu tikai to, ka kko darīšu.

Kā zaķītis no Vinnija Pūka teica: "Jūs tikai izšķiežat savu laiku. Un ko es daru?! Arī izšķiežu savu laiku."

Tad jau labāk izšķiest savu laiku ar draugiem! (:
šī vakara čatiņa persona!