trešdiena, 2015. gada 21. janvāris

21. janvāris

Es reizēm esmu laba aktrise, kad vajag noslēpt kādas jūtas vai emocijas, bieži gan tas negadās, bet, kad gadās, tad sanāk ļoti labi. Tik labi, ka pati sev noticu. Līdz pat nesenai tagadnei, es biju pārliecināta, ka man nav bail no Francijas un manas jaunās dzīves. Ka viss ir tikai pašsaprotams satraukums, tauriņi vēderā, ļodzīgi ceļgali un sirdspukstu paātrinājums ir tikai vēl viena pazīme, ka esmu nebeidzami iemīlējusies šai valstī, valodā un cilvēkos.
Bet patiesībā man ir tik ļoti bail, esmu tik ļoti ārpus savas komforta zonas, tik tālu no ierastā un stabilā. Nesot savu CV, vidusskolas uzrauga vakancei, mana sirds gandrīz apstājās, ieraugot,hhmm, ka puse skolēnu izskatās 3 reizes vecāki par mani, dzirdot, ka viņi runā, hhhmm, pilnīgā sarunvalodā un vispār, tas ir tik ļoti daudz un tā. Bet es, protams, saņemos, pārvaru sevi un izliekos, ka man nemaz nav bail.
Laikam jāpiemin, ka es spēju apmaldīties gandrīz visur, nemaz nerunājot, par Le Havre, kas ir tik liela un ar miljons mazām ieliņām kā: Labā gaisa iela, jaunavu aleja, skaistā skata iela un citas, respektīvi, visu dienu es pavadu meklējot savas adreses un cenšoties neapmaldīties. Vienā dienā mana maldīšanās beidzās pie baznīcas, un tas likās, tik iederīgi un tik plānoti. Un tik vajadzīgi. Es neesmu regulāra baznīcu apmeklētāja, nedz bībeles lasītāja, bet es ticu. Un es ticu, ka man vajadzēja to baznīcu, lai nezaudētu cerību.
Šodien, kas ir mana vārda diena, notika, kas pavisam dīvains.
Netālu no manas mājas ir baznīca, kas it kā ir vienkārša, bet tai pat laikā tik skaista un iespaidīga. Tā ir apaļa, balta un ar tornīšiem un mežģīnēm. Ikreiz, kad es gribu apskatīties iekšpusi, durvis ir ciet. Šovakar, kad devos pēc savas kūkas, netālu esošajā bulanžērijā, ievēroju, ka maģiskā kārtā durvis ir atvērtas. Septiņi vakarā Francijā ir nakts, atvērti ir tikai restorāni, kebabvietas un bāri, viss cits ir slēgts. Tas manu interesi tikai palielināja. Uz pāris minūtēm baznīca piederēja tikai man un manām domām, ar mazu gaismiņu pašā galā. Es izjutu, katru savu soli, logus ar blāvo ielas gaismu spīdumu, siluetus no skulptūrām, un par visu visvairāk, mieru un ticību. Ticību, ka viss būs labi. Ka kāds mani vada un uzrauga. Ticību, ka šonakt, kāds aizmirsa aizslēgt baznīcu, jo tā tas bija lemts. Ticību, ka tas, kas meklē, tas atrod. Un kas nebaidās atvērt durvis, tam nebūs slēgtu durvju. Ticību, ka lai, kur es arī būtu, man vienmēr būs mājas, kur Tētis mani gaidīs.

ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

Putekļi

Ir tādas grāmatas, kuras izlasa vienreiz. Ir tādas, kuras grib izlasīt, bet nekad neizlasa. Ir tās, kuras nekad nepabeidz. Un tās, kuras aizmirstam tiklīdz vāks aizvērts un tās, kuras atceramies vienmēr.
Man ir grāmatas, kuras varu lasīt un lasīt, katru reizi izjūtot to pārdzīvojumu, prieku un bēdas. Arvien jaunas detaļas, un jau zināmās iezīmējas sīkāk.
Savā veidā tāpat ir ar draudzību. Ir tādas, kuras pastāv īsu laiku un vienreiz. Gluži kā taurenis, dzīvo vienu vasaru un tad nomirst. Neviens īsti nesēro, jo nāks jauna vasara un jauns taurenis. Ir tās draudzības, kuras gribas, bet nekad nav iespējas/laika/drosmes nostiprināt. Bet visskaistākā man šķiet tā pati vienkāršākā un dziļākā. Tā izveidojas tik viegli un nemanot, līdz Tu jau esi dziļi iekšā draudzībā. Un cilvēku jau pazīsti tik labi, ka pēc skatiena, balss toņa vai intonācijas jau spēj nojaust pusi no nepateiktā. Nav vajadzīgi vārdi, viens skatiens un visa informācija jau ir nodota no viena cilvēka uz otru. Nekad nebeidzas lietas par ko runāt.
Un ja beidzas, tad klusums ir kā daļa no sarunas. Pat tad, kad klusums ir ieildzis vairāku mēnešu garumā, pāris stundās ir iespējams visu atgūt. Un vārdi nebeidz birt, smaidi nebeidz iezagties sarunā, un prieks par otru ir lielāks nekā par sevi. Tu esi daļiņa no tā cilvēka, un tas cilvēks ir daļiņa no Tevis. Nav nekā daudz, tikai rūpes, prieki un bēdas, kas reizēm savijas un reizēm atvijas. Un tās sarunas, kas ir garas, reizēm dziļas, reizēm vieglas, bet garas un daudz.
Ir patīkami notraukt putekļus no grāmatas, atvērt to, sajust smaržu un pārlasīt mīļākās daļas.
Draudzībā var notraukt putekļus, bet laiks rada jaunus mīļākos stāstus, jaunus notikumus un man atliek dzīvot līdz.
Galvenais nepazaudēt ne mīļāko grāmatu, ne labākos draugus.