Aspazija!
Šis vārds katram latvietim raisa asociācijas: Raiņa sieva, lugu autore, kkas litereatūrā, rakstniece.
Viņa bija RAKSNIECE.
Man dzirdot Aspazijas vārdu nav sajūsmas, apbrīnas, drīzāk nepatika. Iespējams, tas ir vidusskolas obligātās literatūras dēļ.Šīs uzspiestās lasīšanas dēļ man ir nepatika pret viņas darbiem.
Taču vēsturiska lietas, kas salauza laika posmu starp mani un viņu, atbruņo manu nepatiku. Grāmata, kuru Aspazija ir parakstījusi, līdz ar to turējusi rokās, vieš bijību, cieņu un pat pagodinājumu. Cik viegli ir pārvarēt laiku, netieši un tikai domās, bet tomēr pārvarēt. Savā ziņā pieskarties pašai Aspazijai. Pieskarties tēlam, kas bija radies mācību procesā. Rakstniece- atkal jālasa lugas.
Taču man nekad nebija iespējas uz viņu palūkoties kā uz apbrīnas, pielūgsmes objektu.
Kāds noteikti bija stāvējis rindā, lai iegūtu autogrāfu, vai bijis tiešām priecīgs, sajūsmināts. Kāds bija apbrīnojis Aspaziju tā kā mūsdienās apbrīno mūziķus, māksliniekus utt.
Tātad, ar laiku arī mana laika apbrīnas personas būs tikai blāvs priekšstats, vēsture, obligātā literatūra jauniešiem??
Varbūt vajadzētu savākt visu latviešu mākslinieku autogrāfus, lai vismaz maniem bērniem būtu spilgtāks iespaids par manas dzīves varoņiem!
