taurenīši vēderā.

Šodien esmu laukos. Pavasara smarža, zilas zilas debesis, pirmās puķītes un zāles stiebriņi. Un putniņi, viņi dzied un čiepst, un kārto savas mājiņas/ligzdiņas. Un pavisam negaidīti arī mani skāris pavasaris.

Kad es iztēlojos savu lielo sievietes dzīvi, es redzu divstāvu māju, kāpju pa trepēm un kāds spēlē klavieres. Manī ir miers. Ir rīts, esmu tikko pamodusies un viss, ko es tajā brīdī no visas sirds vēlos ir apķert vīrieti, kurš spēlē klavieres, savu vīrieti. Jūtu smaidu, sirds sišanos. Tālāk savā sapnī netiku, bet aizmirst nespēju.
Varbūt tāpēc i have crush in muzikālos cilvēkos.

 Pēdējie taurenīši, ko atceros bija kāda misjē L ietekmē. Tas bija pagājušo vasar. Un nē, nebija ne vasaras romāna, divvietulīgi piedzīvojumi, nebija pat aizkustinošu un atklātu sarunu. Bija tikai burziņš draugu lokā.Es neteiktu, ka bija amour/love/mīlestība, bija tikai kņudinošā sajūta, taurenīši un uztraukumiņš runājot. Bet vasara pagāja un arī manam L nācās atgriezties mājās. [USA, btw.]

Tā nu piekdienā, pirmajā brīvlaika dienā, devos uz Rīgas centru. Satiku draugus, biju akadēmijā un vēl visādas lietiņas. Biju jau apņēmusies atgriezties mājās, bet man ļoti slāpa un pirms autobusa devos uz Stockmann. Taču tur milzīgi liels pūlis izbaudīja trakās dienas. Devos uz blakus esošo Origo/Rimi. Esmu jau Origo laukumā, redzu Rimi. Pamanu dažus cilvēkus no Cēsīm, well, tā mēdz gadīties. Dodos apsveicināties, un jā, L smaida man pretī!!! Viņš tikko bija atbraucis no lidostas. Tikko!! Tātad dažas minūtes šur vai tur, ja nu es būtu uzreiz braukusi mājās, es nebūtu viņu satikusi. Kāds tomēr parūpējās par visu.

Plus viss tajā nedēļa griezījās ap Londonu,Hariju Poteru un L. Nē, viss vēl aizvien ir draugu skalā, un tas ir pats skaistākais.


Viss, ko es vēlējos ar to pateikt, ka šķiet beidzot esmu gatava atlaist savu over-protective dabu. Esmu gatava ļauties notikumiem un arī mīlestībai. [Jā, es to tiešām saku]. Un škiet, es beidzot esmu gatava IMG pasākumam. Ja jūs mani salīdzinātu, pirms gada un tagad, tad pamanītu izmaiņas, cerams.
Varbūt nelielas, bet milzīgo veido daudz neliela.

Un vēl mani nepamet mūzika. Neatceros kur, bet lasīju, ka kādam/kādai svarīgi no cilvēka paņemt mūziku. Man ir svarīgi paņemt gabaliņu no cilvēka. Nezinu vai L vēlējās gabaliņi no manis, bet es paņēmu gabaliņu no viņa. Tā nav sevis izšķiešana. Es tikai vēlos augt, būt pilna pieredzes,notikumu, jūtu, cilvēku. Lai manam pianistam arvien būtu jaunas lietas, ko atklāt, izzināt. Es sevi veidoju kā kolāžu. Salīmēju gabaliņu pa gabaliņam, no vienkrāsainas kļūstu krāsaināka, no tukšas kļūstu pilnāka, gudrāka. Ielieku sevī daļiņu no Tevis, pasaules, L, lai izaugtu. Bet es paņemu tikai to, ko vēlos un dodu tam, kam vēlos. Tāpat kā kolāžai ir pamats, tāpat mana kolāža top uz jau esoša vērtību pamata.

Es vēl nemāku pateikt/izskaidrot, ko nozīmēja saskriešanās. Bet anyway, ceru, ka viņš atradīs tieši to, ko viņš meklē, un es tieši to, ko es meklēju.

Veiksmi, L.
Bet katram gadījumam es sāku krāt.
Un vēl kādam gadījumam - http://lustforlifelist.blogspot.com/

33 dienas

Ir saulaina svētdienas diena. Mana istaba ir pilna gaismas un siltuma. Taču dienas burvīguma ilūziju sagrauj vēja nododošās skaņas. Taču man patīk šis vējš. Viņš [vējš tiek personificēts] izpurina, sapurina mani. No rītiem nedaudz sapūšs acis, pasaldē. Bet ir kā realitātes brāzma idilliskajā laimīgajā pasaulītē.

Ceturtdiena bija mana realitātes diena. Šķiet tik sen nebiju uztraukusies, sabijusies, nogurusi un dusmīga vienlaicīgi un tik spēcīgi. Un nespēcīgums, tāpat kā es nevaru apturēt vēju, es nevaru apturēt/mainīt ceturtdienu. Lai gan es varēju uzvilkt sitāku jaku.

Bet tas tikai pierāda, ka atkal nevaru saņemties. Un mazliet negribu. Bet tajā pašā laikā gribu un daru. Jo tik daudz lietiņas esmu izdarījusi.

Nezinu, varbūt šis ir mans melnais laiks. Mazliet pažēlot sevi, pasaudzēt, paraudāt. Un tad atkal turpināt. Kā vienmēr. Skriet, lekt, nokrist, paraudāt, ieraudzīt taurenīti un atkal skriet.

Starpcitu, es redzēju pirmo taureni. Dzeltenu. Tad jau gaidu saulainu vasaru.

Un vēl es nolēmu, ka neprecēšos un man nebūs bērnu. Mans mazais Markusiņš arī man parādīja savu īsto dabu. Un gluži asarās nemirku, jo galu galā  dvīņus esmu pieskatījusi, un tur jau asaru bija daudz. Taču ja nu man arī sanāk izlaist bērns vai kauslīgs, vai...   Un tādu mazu ķiparu tač nevar atdot atpakaļ un teikt:" Klau, man apnika, es negribu un man nesanāk." Un vispār par šo tēmu man ir daudz smieklīgu un self destruktīvu domu.


Patiesībā es tikai gribēju pateikt, ka 33 dienas jau ir pagājušas no mana gavēņa. [Es skaitu arī svētdienas]
Kļūst nedaudz grūtāk. Bet tas ir labi.
Ceturdien aizgāju līdz šokolādēm: Tikai paskatīties! Un es iedomājos to miera un prieka sajūtu, un tas palīdzēja. Pat neapēdot gabaliņu.

Nesen facebook atsūtīja ziņu, ka mani draugi gaida mani atpakaļ. Ha hā!

Un jau otro vai trešo nakti sapņoju [naktī, ar aizvērtām acīm, miegā], ka Fransuā man piesakās pamācīt franču  valodu. Plus vienmēr ir arī Marta un Maels. Plus, es vienmēr runāju franciski. Ko gan tas nozīmē?

Šodien biju dārzā, lai piesietu aizlauztos zarus krūmiem. Tātad ir labais dienas darbs. Lai gan neraksturīgs svētdienas dienai.

Tad jau uz salasīšanos.

Londona

Londona man saistās ar Hariju Poteru. Ar visiem tiem notikumiem, piedzīvojumiem un stāstiem, ko acis neatraujot lasīju. Tatad ir pusčetri no rīta, aiz loga tumša gaisma un lietus pēdas. Nedaudz angliskās noskaņas.
  Kaut kā neviļus ap mani ir Potera cilvēki. Es nezinu kā mēs viens otru pazīstam, kā atrodam, kā zinam. Taču atrodam, pazīstam un zinām. Varbūt mūsos vēl ir ticība labajam, brīnumam un draudzībai. Pat pieaugot mēs paņemam daļiņu līdz. Gabaliņu no neparastā. Cits cerību, ka reiz saņems Cūkkarpas vēstulu, cits vēlmi lidot, cits iedot Dobijam zeķi. Nav svarīgi, griba mainīt, mainīties, darīt, būt, ticēt saglabāsies.

Savā ziņā es jau esmu saņēmusi vēstuli no Cūkkarpas. Katru dienu es dodos uz Akadēmiju. Es eju pa ielu, kur iet daudzi citi, tur ir mājas, transports, cilvēki, sētnieks. Es eju arvien dziļāk Maskačkā, kur nekam īpašam nevajadzētu būt. Paceļam es redzu cilvēkus un nemaldīgi zinu, ka viņi dodas turpat. Mana platforma ir Akadēmijas vārti. Ieejot pa tiem, nokļūstu citā pasaulē. Laiks apstājas, ir tikai mācības.Realitātei paralēla realitāte. Es mācos lietas, kas citiem liekas nesaprotamas un mistiskas. Cilvēki ir smaidīgi, atvērti. Nevienu nav jāpazīst, jo var prasīt jebkuram un Tev palīdzēs. Mēs esam sadalīti arī pa torņiem: franči, itāļi, teorētiķi.... Tā ir sava veida zīme, un Tu esi tā zīme. Katram tornim ir savs vadītājs. Un visai Akadēmijai ir visnotaļ ievērojami iespaidīgais DumidorSiliņš. Viņš atnāks palīgā atslēgt durvis, parādīs ceļu uz telpām, ies kopā protestēt un vadīs skolu. Viņš ir reizē draugs un reizē autoritāte.



Profesori! Nezinu vai vēl kaut kur ir tik daudz dažādu profesoru. Katrs ir tik īpašs. Un katrs ir iekšā savā priekšmetā.
 Briedis man atgādina mazo maģijas skolotāju no H.P. Viņš vienmēr stāvēja uz grāmatu kaudzītes, lai kāds viņu redzētu. Briedis stāv uz pirkstgaliem un nav iedomājams bez grāmatām. Un mazais profesors mācīja pacelt gaisā spalvu [ar zizli]. Un smagāku priekšmetu pacelšana bija atkarīga no šie pamatiem, tāpat arī Briedis mums iemācīja pacelt spalvu, pārējais ir atkarīgs no mums.






 Tāpat mums ir savs Strups Madame Demakovas izskatā. Svarīgs priekšmets, visnotaļ interesanta pasniedzēja, taču kā jau Strups norādīs uz Tavām kļūdām, nežēlos, stingrības aukstākā pakāpe, tāpēc censties liek bailes, bijība un apbrīna. Un visu lekciju jāuzmanās, lai tik nesajaukut  kādu sastāvdaļu, tas ir, reģionu.



Mums ir arī savs vēstures profesors.Manuprāt, poterisko sauca Bils. Viņš bija tik ļoti aizņemts ar vēstures stāstīšanu, ka nepamanīja savu nāvi. Protams, Cūkkarpai ir raksturīgi spoki kā pasniedzēji. Toties mums ir vīrs, kas māca vēsturi par vēstures avotiem un vēsturi. Arī pie viņa ir gari un sarežģīti referāti, tabulas. Laik gan tur neietilpst goblini, kentauri un rūķi, manuprāt, Kaupo un Indriķis ir tikpat noslēpumainas un maģiskas personības. Un viņam ir īpatnēji skaista balss.
Un, protams, mums ir arī savs Hagrids. Tiesa tievākā, īsākā, tīrīgākā un, ko tur likties, arī daudz izskatīgākā variantā. Kas viņam ir no lielā, lempīgā drauga Hagrida? Hagrida rūpju bērni bija visneiedomājamākie zvēri/briesmoņi/lopi. Viņš vienmēr atrada jaunus un pārsteidzošus radījumus, nenogurstoši stāstīja par tiem, izmantoja roku žestus un vienmēr palika ievērots. [Domājams liela loma bija augumam] Mūsu HagridFransuā ir dziesmu/mūzikas pavēlnieks. Viņš atrod dziedātājus, dziesmas. Dīvainas un skaistas. Zina to stāstu. Zina autora stāstu. Pamazītiņām viņš mūs ved uz franču uzskatu un briesmoņu pasauli. Viņš atklāj to, ko mēs dziesmās nekad nesaskatītu, tāpat kā Hagrids parāda neradījuma skaisto pusi. Ne viens, ne otrs neapstājās, izmanto smieklīgas tehnikas un skaņu efektus. Tik cik Hagrids ir naivs, Fransuā ir amizants. Tā kā Hagrids ienesa milžu vēsmas Cūkkārpā, Tā Fransuā ienes franču melodiju mūsu dzīvēs.
Manā dzīvē netrūkst arī Hermiones, Rona, Malfoja un visādu citādu tēlu. Šobrīd vistuvāk manai poteriskajai izjūtai ir LaurHermione. Viņa mācās, dara un saprot. Un paspēj palīdzēt man. Un kā Harijam padevās lidošana, tā es lietās, kas vairāk padodas man palīdzu viņai. Netrūkst ne krāsu, ne smieklu, ne amizantus dialogu. Šķiet, ka galvenā draudzības pazīme ir tieksme priecāties un sajūsmināties par lietām. Gaužā emocionāli un reizēm skaļi.

Tad kur nu bez RonMartas. Strīdi, salīgšana. Smiekli un asaras. Sarunas karuselī, muļķīgas sarunas. Izklaides rāpjoties pāri parka mūriem. Un neizskaidrojamā atkarība no Blue Moon City. Klau, mums ir bijis kopējs Malfojs? Un vēl daudz rudu un blondu piedzīvojumu. Mums kopīgā izklaide laikam ir Kalambols. Lidot, krist, ķert, bēgt. Un  galvenokārt, meklēt to sasodīto zelta zibsni, noķert un nebūt drošam, ko darīt tālāk. Bail pauturēt, bet negribas atlaist. Labi, ka vismaz nav kopēja zipšņa. Ir bijis?

Tad ir daudz Čo Čangu. Un visizteiktātie tiešām ir kādas citvalstu izcelsmes. Smieklīgi sakritiski.

Tad ir VīzlijAnnijas kundze. Mamma, jauka, gadīga un arī sarāj. Daudz darīts kopā, daudz vēl jādara. Un nedaudz pietrūkst tās apņēmības un spēka stāvēt un pastāvēt par sevi, saviem cilvēkiem un lietām ko dara. Un arī degsmes. Šķiet, es zinu, ko drīzumā apciemošu.
Tad ir Vīzlījdvīņi. Tagad spēju domāt par Emīlu un Amandu. Trakulības, smiekli, lavīšanās. Un nometne. Tā vien šķiet, ka esam izmēģinājuši pusi no noslēpumainās kartes [tā palaidnību karte, ko Vīzliji atdāvināja Poteram] ejām. Un ticiet, kopā mēs vēl daudz lietu sastrādāsim. Un tomēr, caur šīm nerātnībām ir arī rūpes. Pleci asarām un smaids labākai omai. Apskāviens ja nepieciešams. Un pats svarīgākais: "Hey, pasmaidi. Šodien iedomājos par Tevi!"





Tik daudz maģijas ir ap mani.  Un ne velti ceturtajā daļā parādījās arī Francijas maģijas skola. Tātad arī tur mani sagaida kas liels un poterisks. Bet nu ir laiks gatavoties savai maģiskiakadēmiskajai dzīve.

Un atceries, ka visas nepieciešamās durvis var atslēgt ar alohamora

“ ‘Tell me one last thing,’ said Harry. ‘Is this real? Or has this been happening inside my head?’ 
’Of course it is happening inside your head, Harry, but why on earth should that mean that it is not real?’ “