Ziemassvētki.

Lai kur es arī ietu, Ziemassvētku laiks man visur seko.
Mandarīni, rotājumi, eglītes. Viss, viss.

Ir pat sniedziņš uzsnidzis.
Līdztekus mānām svētku gaidām iekšā tā kā rodas vēl kāda sajūta.
Ne bailes, ne uztraukums. Tikai šī savādā dzimšanas dienas sajūta.
Ir taču jāpriecājas par dienu, kad es pirmo reizi savā mūžā ievilku elpu, apvēru acis, raudāju un iespējams pat smējos. Pirmo reizi sajutu mammu, pirmo reizi mana sirsniņa pukstēja līdz ar pasaules sirdi.
Bet jāatzīst, ka ar katru dzimšanas dienu es kļūstu aizvien vecāka/pieredzes bagātāka/lielāka/sauc kā gribi.
Protams, mazā Agnese katru dzimšanas dienu gaidīja, jo tad kļuva LIELA meitene, un tā katru gadu.Un gads vilkās petit à petit.
Līdz es sapratu, ka negribu vēl būt lielāka, ka vēlos vēl pakavēties, vēl patrakot, vēl neatlaist Pīteru Penu. Bet laiks nepielūdzami skrēja uz priekšu. Un voilà man jau būs 20.

Bet es vēl neesmu kļuvusi slavena, princis nav mani atradis, neesmu laimējusi loterijā, neesmu iemācījusies dziedāt.
Kaut tagad manas lielākās problēmas būtu tikai prinča gaidīšana. Es gribēju apprecēt princi Viljamu. [Tad viņš vēl bija skaists!]

Viss, ko es vēlētos savā dzimšanas dienā.: kalni, maza mājiņa, sniegs, kamīns, biezas segas, mīksts krēsls, vīna glāze, laba grāmata, klusums, cilvēki apkārt man, skatieni, daži vārdi, kopības sajūta, skaļas ēdienreizes, pikošanās, sniegs, aukstums, tad atkal mājiņa, gulta, miegs, laime.

Esmu pārāk liela sapņotāja!

Mazie laimes mirkļi

Cik gan es esmu nepastāvīga. Vienu nedēļu krītu izmisumā, nākošajā nezinu, kur lai liek savu laimi."

Lai vai kā, šodien izaicināju sevi visu uztvert pozitīvi. Un šī diena bija kolosāla.

Jauka atzīme franču valodā, daudz smieklu. Kopistiska iešana uz bibliotēku, kas izrādās pirmdienās ir slēgta.
Pankūkas, sarunas, mēs.

Otrdienas pārcelšana uz pirmdienu.
Skaisti franču puikas.

Un viss izvēršas labi.

Tātad viss ir domu spēkā.
Smile!

Je veux... je dois

Mani atkal pārņem bezmērķība. Vairs arī akadēmija mani nevilina!
Un es ilgojos pēc vasaras. Pēc brīvības, vēja matos, puķēm pļavās. Pēc gaisa, ko elpot, pēc plašuma, kur noslēpties, pēc ticības sev. Šobrīd jūtos kā taurenītis, kas nodejojis savu vasaras deju! Bet kas seko tālāk?

Ārā līst! Šķiet diena raud par mani. Šorīt pamodos ar asarām acīs. Es nezinu kāpēc raudāju, bet mans ķermenis vienmēr ir bijis gudrāks par mani. Tas dod zīmi, ka kaut kas nav labi. Varbūt es beidzot esmu piemānījusi arī sevi. Visiem stāstot cik labi man iet, un cik jauki viss, es beidzot pati tam esmu noticējusi! Reizēm es vairs nezinu kāpēc smaidu! Tāpēc, ka tā vēlos, vai tāpēc, ka tā ir vieglāk!

 Varbūt es neesmu tur, kur iederos?"

Bet kā lai to zina?
Kam lai jautā?


Es nezinu, ko pati vairs domāju un kas man vajadzīgs. Patiesībā es reti zinu, kas man vajadzīgs, bet es zinu, kas man nav vajadzīgs. Un šobrīd man nav vajadzīgas šaubas, neizlēmība, bailes. Varbūt man patīk sevi pamocīt, pārdzīvot un tad atkal saņemties. Varbūt man ir vajadzīgas asaras, lai noskalotu dzīves putekļus no sevis un atkal brīvi elpotu. Varbūt man vajag bērnības vieglumu, nesamaitātību, laimi. Kāpēc pieaugot mēs pārstāja dzīvot sev? Kāpēc mani tik ļoti interesē lietas, kas mani neskar? Kāpēc man sāp lietas, kuras mani neskar? Kāpēc es vēlos mainīt lietas, kas nav maināmas. Kāpēc es vēlos darīt kaut ko, kas nākotnē mani varētu darīt laimīgu, bet šobrīd liek pamosties ar asarām acīs.??

Ak, izklausās pēc rudens depresijas, bet vai izskatās, ka man ir depresija?

Ja vēlies palīdzēt, tad nejautā, kas noticis vai kāpēc, jo es pati nezinu. Paņem mani aiz rokas un aizved kaut kur tālāk par ikdienas realitāti, aizved mani uz vietu, kur laikam nav nozīmes, nav nozīmes jūtām un naudai. Svarīgi ir tikai cilvēki, sarunas un klusums. Paslēp mani.
Jāā, tieši tā, aizved uz Parīzi! Uz savu mazo sapņu vietu, kur svarīgs esi Tu un Tavas vēlmes, nevis tas, par ko centies izlikties.

Man pietrūkst mana kaķa. Tas klusējošais skatiens, mīkstās ķepiņas un mīlestība. Jāā, viņa sajūt manas emociju gammas. Viņu nemaldina mans smaids, viņa pieglaužas klāt dienā, kad es smaidu un nomierina mani ar savu mieru, mīlestību un siltumu. Ar to, ka viņa saprot mani un es viņu. Bez vārdiem, bez skatieniem, bez skaņām.