Lai kur es arī ietu, Ziemassvētku laiks man visur seko.
Mandarīni, rotājumi, eglītes. Viss, viss.
Ir pat sniedziņš uzsnidzis.
Līdztekus mānām svētku gaidām iekšā tā kā rodas vēl kāda sajūta.
Ne bailes, ne uztraukums. Tikai šī savādā dzimšanas dienas sajūta.
Ir taču jāpriecājas par dienu, kad es pirmo reizi savā mūžā ievilku elpu, apvēru acis, raudāju un iespējams pat smējos. Pirmo reizi sajutu mammu, pirmo reizi mana sirsniņa pukstēja līdz ar pasaules sirdi.
Bet jāatzīst, ka ar katru dzimšanas dienu es kļūstu aizvien vecāka/pieredzes bagātāka/lielāka/sauc kā gribi.
Protams, mazā Agnese katru dzimšanas dienu gaidīja, jo tad kļuva LIELA meitene, un tā katru gadu.Un gads vilkās petit à petit.
Līdz es sapratu, ka negribu vēl būt lielāka, ka vēlos vēl pakavēties, vēl patrakot, vēl neatlaist Pīteru Penu. Bet laiks nepielūdzami skrēja uz priekšu. Un voilà man jau būs 20.
Bet es vēl neesmu kļuvusi slavena, princis nav mani atradis, neesmu laimējusi loterijā, neesmu iemācījusies dziedāt.
Kaut tagad manas lielākās problēmas būtu tikai prinča gaidīšana. Es gribēju apprecēt princi Viljamu. [Tad viņš vēl bija skaists!]
Viss, ko es vēlētos savā dzimšanas dienā.: kalni, maza mājiņa, sniegs, kamīns, biezas segas, mīksts krēsls, vīna glāze, laba grāmata, klusums, cilvēki apkārt man, skatieni, daži vārdi, kopības sajūta, skaļas ēdienreizes, pikošanās, sniegs, aukstums, tad atkal mājiņa, gulta, miegs, laime.
Esmu pārāk liela sapņotāja!
