Live your life now.

Nezinu vai vainīgs rudens depresiju laiks, mans šodienas noskaņojums vai pēdējo dienu notikumi, bet kaut kā nemanāmi esmu nonākusi uz mazas skumjus nots.

Savā prātā mazliet apceru un apdomāju, mazliet priecājos un mazliet nožēloju!
Šķiet, ka tik daudz jau esmu izdarījusi nepareizi, tik daudz vēl neesmu izdarījusi.
Gandrīz jau gribu sāk sevi žēlot, bet kam man ir jāatskaitās?
Kuram kaut kas jāpierāda?
Kuram jāliek lepoties?

SEV!

Tātad es varu krist, izvārtīties pa dubļiem, raudām un smieties! Kļūdīties, laboties un vēlreiz kļūdīties.
Bet neviens nevar mani vērtēt, izņemot mani pašu.
Jo es atbildu par sevi sev!
Es daru labu sev, es daru sliktu sev.

Bet sev!

Nē, šis nav egoistisks ieraksts! Es tikai atgādinu sev, ka man ir jādzīvo mana dzīve, ne citu ilūzijas par manu dzīvi. Ne tā, kas pierāda, ka esmu labāka, bet tā, kas dara mani labāku!

Elpot gaisu, kas ir pilns ar enerģiju, radošumu un vieglumu!
Manī ir vieglais miers, un nu jau arī patīkamais miers, jo šodien es palutināšu sevi.

Rudens lapu košums nakts melnumā.

Ir pienācis nakts radošuma laiks. Darbiņu sakrājies tik daudz. Enerģijas tik maz. Slikuma tik daudz.

Bet šīs mazās blakus lietas ir tik patīkamas. Un kā teica viens no Sengrieķu filozofiem [ir par agru, lai es atcerētos viņa vārdu] viss, kas notiek ir labākais, kas var notikt, jo citādi nemaz nevarēja notikt.

Tā laikam ir mana dzīves filozofija. Jo kā saka viena no La. [tikko sapratu, ka man ir daudzi L.] gnomām: Agnese pat nepatīkamas lietas saka, ar smaidu/tāpat kā patīkamas lietas. [Ir pārāk agrs, lai es atcerētos precīzu citātu].

Un lūk, šo gnomu es varētu analizēt. [Sengrieķu filozofa, piedod La.]
Ir lietaina diena, Agnesei kājās ir mazas jaukas kurpītes, ar plānu zolīti [ūdens pievilcīgas]. Taču par spīti tam, viņa nolemj doties uz Vecrīgu, lai patērētu naudiņu. [jo otra Agneses dzīves filozofija ir- ja Tev vēl ir nauda, tad Tu neesi pietiekami radošs, jo neesi izdomājis, kā to iztērēt.]
Taču kaut kā mistiski labā kāja trāpīja dziļā peļķē, un tā kā kreisā kāja bija mazliet apvainojusies, par labās privilēģijām uz baseinu, nolēmu doties mājās. Jo arī pati biju mazliet apvainojusies uz labo kāju, jo es ejot peldēties taču ņemu viņu [jā, es personizēju savu kāju] līdz.  Tādad ar kājām devos uz autobusu. Ōma ne pārāk iepriecinošana. Taču pēkšņi pamanu savus ex-klases biedrus. Viņi abi random satikušies, un es tikpat random uzskrēju viņiem virsū. [Mazliet izpušķoju, patiesība paātrā solī piegāju klāt]. Mazliet savādi redzēt tik izmainījušos personāžus, bet patīkami. Tā nu man aizmirsās labās kājas pelde, smagā soma, nogurums un visas citas kaites. Diena bija atgriezusies īstajā mood.


Tātad viss notiek tieši tik labi/kolosāli/lieliski, cik tas notiek.!!