Nezinu vai vainīgs rudens depresiju laiks, mans šodienas noskaņojums vai pēdējo dienu notikumi, bet kaut kā nemanāmi esmu nonākusi uz mazas skumjus nots.
Savā prātā mazliet apceru un apdomāju, mazliet priecājos un mazliet nožēloju!
Šķiet, ka tik daudz jau esmu izdarījusi nepareizi, tik daudz vēl neesmu izdarījusi.
Gandrīz jau gribu sāk sevi žēlot, bet kam man ir jāatskaitās?
Kuram kaut kas jāpierāda?
Kuram jāliek lepoties?
SEV!
Tātad es varu krist, izvārtīties pa dubļiem, raudām un smieties! Kļūdīties, laboties un vēlreiz kļūdīties.
Bet neviens nevar mani vērtēt, izņemot mani pašu.
Jo es atbildu par sevi sev!
Es daru labu sev, es daru sliktu sev.
Bet sev!
Nē, šis nav egoistisks ieraksts! Es tikai atgādinu sev, ka man ir jādzīvo mana dzīve, ne citu ilūzijas par manu dzīvi. Ne tā, kas pierāda, ka esmu labāka, bet tā, kas dara mani labāku!
Elpot gaisu, kas ir pilns ar enerģiju, radošumu un vieglumu!
Manī ir vieglais miers, un nu jau arī patīkamais miers, jo šodien es palutināšu sevi.
