Putekļi

Ir tādas grāmatas, kuras izlasa vienreiz. Ir tādas, kuras grib izlasīt, bet nekad neizlasa. Ir tās, kuras nekad nepabeidz. Un tās, kuras aizmirstam tiklīdz vāks aizvērts un tās, kuras atceramies vienmēr.
Man ir grāmatas, kuras varu lasīt un lasīt, katru reizi izjūtot to pārdzīvojumu, prieku un bēdas. Arvien jaunas detaļas, un jau zināmās iezīmējas sīkāk.

Savā veidā tāpat ir ar draudzību. Ir tādas, kuras pastāv īsu laiku un vienreiz. Gluži kā taurenis, dzīvo vienu vasaru un tad nomirst. Neviens īsti nesēro, jo nāks jauna vasara un jauns taurenis. Ir tās draudzības, kuras gribas, bet nekad nav iespējas/laika/drosmes nostiprināt. Bet visskaistākā man šķiet tā pati vienkāršākā un dziļākā. Tā izveidojas tik viegli un nemanot, līdz Tu jau esi dziļi iekšā draudzībā. Un cilvēku jau pazīsti tik labi, ka pēc skatiena, balss toņa vai intonācijas jau spēj nojaust pusi no nepateiktā. Nav vajadzīgi vārdi, viens skatiens un visa informācija jau ir nodota no viena cilvēka uz otru. Nekad nebeidzas lietas par ko runāt.
Un ja beidzas, tad klusums ir kā daļa no sarunas. Pat tad, kad klusums ir ieildzis vairāku mēnešu garumā, pāris stundās ir iespējams visu atgūt. Un vārdi nebeidz birt, smaidi nebeidz iezagties sarunā, un prieks par otru ir lielāks nekā par sevi. Tu esi daļiņa no tā cilvēka, un tas cilvēks ir daļiņa no Tevis. Nav nekā daudz, tikai rūpes, prieki un bēdas, kas reizēm savijas un reizēm atvijas. Un tās sarunas, kas ir garas, reizēm dziļas, reizēm vieglas, bet garas un daudz.
Ir patīkami notraukt putekļus no grāmatas, atvērt to, sajust smaržu un pārlasīt mīļākās daļas.
Draudzībā var notraukt putekļus, bet laiks rada jaunus mīļākos stāstus, jaunus notikumus un man atliek dzīvot līdz.
Galvenais nepazaudēt ne mīļāko grāmatu, ne labākos draugus.