Laimes mirkļi!

Šonedēļ vairāk jutos sagurusi un izmisusi.
Tāpēc brauciens mājās bija kā jauks uzmundrinājums.

Interesanti, cik daudz prieka/laimes brīžu var sagadīties 3 dienās.
Ceturdienas vakarā jau izkāpjot no autobusa sirds iepukstējās priecīgāk. Mājas!
Ierodieties mājās, mani sagaidīja apskāvieni un smaidi. Mīlestība.
Pa lietu devos ciemos uz tēju un meiteņu čatiņu. Draudzība.

Piektdienas rīts sākās ar aizgulēšanos, briesmīgu laiku un nelielu iepirkšanās atteikumu. Bet es saņēmos, un teātrim bikses meklēt devos viena. Lai gan meklējumi beidzās ar ikdienas bikšu nopirkšanu, tomēr es atradu, ko ilgi jau biju meklējusi. Laime.
Vakars sākās ar Martas apciemojumu. Pavisam nejauši uzslēdzot VH1 trāpijām uz raidījumu, kur jāuzmin kura gada dziesma. Ak, ar to pietika, lai atcerētos savus BLUE, Spīrsas un visus pārējos laikus. Smiekli.

Sestdienas vakarā devos uz skolas salidojumu. Lai gan kas tas par salidojumu, ja skolu esmu tikko beigusi, taču bija jauki paklausīties, kā iet manējiem. Pat ja viņiem iespējams nav interesējis mans stāsts. Atmiņas.

Taču visspilgtākās emocijas bija sestdienas naktī.
Protams, kā jau sievieškārtas pārstāve, izdomāju uzpucēties un uzvilkt kurpītes uz papēža. Visu vakaru gaidīju brīdi, kad varēšu novilkt tās. Tas, kas uz manu aizmirstības galu nebūs jāiet ar kājām, mani pilnīgi spārnoja. Tā nu smaidīga un laimīga pārrados mājās. Jau lieku atslēgu slēdzenē, bet kāds no iekšpuses nav izņēmis savējo. Nekas, sāku klauvēt/zvanīt pie durvīm. Nekādas atbildes. Mēģināju sazvanīt, bet mazie kā gulēja, tā guļ. Kājas alkst pēc kurpju novilkšanas, es pēc siltuma. Jau izmisums pārņem.
Arī mamma ir mājās no darba. Abas kopistiski atrodam trepes un dodamies klauvēt pie logiem.
Pēkšņi māsas loga aizskars pakustas. Mani jau pārņem atvieglojums/laime/prieks. Bet nē, tā ir tikai mana kaķenīte. Taču, šķiet, viņa saprata situācijas nopietnību, mēģināja izskrāpēt logu, noraut aizkarus, lieki piebilst, ka tas viss velti. Tomēr tas bija tik aizkustinoši. Mazais dzīvnieciņš centās, jo saimniece pavisam sajukusi stāv pie loga un klauvē. Tas mani iepriecināja, lika atkal saņemties. Pēc minūtēm 15 mūsu pūliņi vainagojās panākumiem. Piecēlām māsu. Es nezinu, kas lika priecāties vairāk, gaismas iedegšanās māsas logā, kurpju novilkšana vai siltums.?
Lai vai kā, manu mazo piedzīvojumu noslēdza auzu pārslu putra, karsta tēja un kopīga filmas skatīšanās ar mammu!

Pozitīvās enerģijas pietiks visai nedēļai, ceru, arī fonētikai!

Man patīk

Man patīk rudens. Tās krāsas, domu lidojumi, putni, kas dodas prom.
Rudens ir skaists!

Man patīk pildīt franču valodas mājas darbus. Vismaz šodien.

Man patīk Čaks Noriss!

Es tikai jūtos slima un nogurusi no nekā. Trūkst iedvesmas. Varbūt tāpēc, ka es ļoti gribu darīt radošos niekus.
Bet nekas nesanāk.
Varbūt rudens depresija? Bet varbūt tikai vēl nav tas laiks.

Laikam es mazliet augu. Jo ir lietas, kas mainās.
Atceros, cik ļoti man nepatika klasiskā mūzika.
Tagad man patīk paklausīties kādu klavieru vai vijoles skaņdarbu.
Un šo pārejas posmu es pat nepamanīju, tikai attapos ielekusi tajā.

Par daudz domu un dīvainu sapņu, kas neļauj gulēt.
Jau kuro nakti redzu līdzīgus sapņus. Ko gan tas nozīmē?

Samezglojos savās domās. Laikam tāpēc nav lemts raisīt radošās lietas.

Apjausma!

Aspazija!
Šis vārds katram latvietim raisa asociācijas: Raiņa sieva, lugu autore, kkas litereatūrā, rakstniece.
Viņa bija RAKSNIECE.
Man dzirdot Aspazijas vārdu nav sajūsmas, apbrīnas, drīzāk nepatika. Iespējams, tas ir vidusskolas obligātās literatūras dēļ.Šīs uzspiestās lasīšanas dēļ man ir nepatika pret viņas darbiem.
Taču vēsturiska lietas, kas salauza laika posmu starp mani un viņu, atbruņo manu nepatiku. Grāmata, kuru Aspazija ir parakstījusi, līdz ar to turējusi rokās, vieš bijību, cieņu un pat pagodinājumu. Cik viegli ir pārvarēt laiku, netieši un tikai domās, bet tomēr pārvarēt. Savā ziņā pieskarties pašai Aspazijai. Pieskarties tēlam, kas bija   radies mācību procesā. Rakstniece- atkal jālasa lugas.

Taču man nekad nebija iespējas uz viņu palūkoties kā uz apbrīnas, pielūgsmes objektu.
Kāds noteikti bija stāvējis rindā, lai iegūtu autogrāfu, vai bijis tiešām priecīgs, sajūsmināts. Kāds bija apbrīnojis Aspaziju tā kā mūsdienās apbrīno mūziķus, māksliniekus utt.

Tātad, ar laiku arī mana laika apbrīnas personas būs tikai blāvs priekšstats, vēsture, obligātā literatūra jauniešiem??

Varbūt vajadzētu savākt visu latviešu mākslinieku autogrāfus, lai vismaz maniem bērniem būtu spilgtāks iespaids par manas dzīves varoņiem!

Prāts vai instikts?

Šodien es sajutu, ka sāku zaudēt fokusu savās lekcijās.
Varbūt ideālās lekcijas vairs nav tik ideālas?
Vai es sāku sajust pavasari rudens sākumā?

Vai pavisam vienkārši, nedaudz esmu sagurusi.
Kas to lai īsti zina.

Šobrīd cenšos atrisināt daudzas kultūriskas mīklas par prātu instinktu, cilvēku līdzību ar dzīvniekiem utt.

Manuprāt, cilvēki vairāk domā par jūtām, estētisko, izklaidi, baudu nekā izdzīvošanu, vitāli svarīgajām lietām.

Šīs dienas telefonsaruna lika padomāt par to, ka cilvēks pats sevi nesaprot un neizprot. Un šeit rodas apburtais loks. Mēs nevaram izprast apkārtējo pasauli, neizprotot paši sevi. Bet mēs nevaram izprast paši sevi, neizprotot pasauli.
Par daudz klišejiski.
Taču, mums vienmēr gribas būt lieliem, gudriem un pārākiem par savu mazo brāli ķepaini.


Man patīk, ka debesis ārā ir tik skaistas un ka  es nezinu, kāpēc tās ir tieši tādas. Visam nevajag skaidrojumu, tā var pazaudēt lietas skaistumu.

Tā lūk. :)

Rudenīga nostaļģija

Šķiet, tikai vakardien biju apņēmusies rakstīt katru dienu, mācīties cītīgāk, dzīvot bez telefona, dzīvot zaļi, būt nedaudz nopietnāka, dzīvot bez šokolādes. Tās visas es nosauktu par "Jaungada apņemšanos" . Tātad es vēlētos, bet slinkums/laika trūkums/kkas.

Diezgan interesanti, ko gan tas par mani liecina!?
Noteikti neko labu.

Bet viena šāda apņemšanās tomēr ir sākums kādām pārmaiņām.

Es gribēju studēt, es apņēmos, ka studēšu, un es studēju.Tātad kaut kas virzās uz priekšu manā sliņķes dzīvē.
Bet varbūt tas nav slinkums, bet vienaldzība??
Jo pēdējo pusgadu man tik daudzas lietas kļuvušas vienaldzīgas. Bet neliels tukšums ieņēmis kādreizējo dzīves mērķa vietu.
Šobrīd šķietami tukšums ir prom. Bet mērķa vēl joprojām nav. Taču tā vietā nākusi eksperimentēšana ar cilvēkiem, sevi, jūtām, visu.Cik daudz es varu izdarīt? Cik tālu var to un to. Līdz beidzot ieguvusi to, ko vēlējos, es vairs to nevēlos. Cik ļoti izklausos pēc mazas meitenītes, kam patīk spēlēties ar lielo dzīvi.

http://www.youtube.com/watch?v=Vomkjc2lrY0

Varbūt man tikai vēl mazliet jāpaaugās.