Šodien es sajutu, ka sāku zaudēt fokusu savās lekcijās.
Varbūt ideālās lekcijas vairs nav tik ideālas?
Vai es sāku sajust pavasari rudens sākumā?
Vai pavisam vienkārši, nedaudz esmu sagurusi.
Kas to lai īsti zina.
Šobrīd cenšos atrisināt daudzas kultūriskas mīklas par prātu instinktu, cilvēku līdzību ar dzīvniekiem utt.
Manuprāt, cilvēki vairāk domā par jūtām, estētisko, izklaidi, baudu nekā izdzīvošanu, vitāli svarīgajām lietām.
Šīs dienas telefonsaruna lika padomāt par to, ka cilvēks pats sevi nesaprot un neizprot. Un šeit rodas apburtais loks. Mēs nevaram izprast apkārtējo pasauli, neizprotot paši sevi. Bet mēs nevaram izprast paši sevi, neizprotot pasauli.
Par daudz klišejiski.
Taču, mums vienmēr gribas būt lieliem, gudriem un pārākiem par savu mazo brāli ķepaini.
Man patīk, ka debesis ārā ir tik skaistas un ka es nezinu, kāpēc tās ir tieši tādas. Visam nevajag skaidrojumu, tā var pazaudēt lietas skaistumu.
Tā lūk. :)
