Šodien esmu laukos. Pavasara smarža, zilas zilas debesis, pirmās puķītes un zāles stiebriņi. Un putniņi, viņi dzied un čiepst, un kārto savas mājiņas/ligzdiņas. Un pavisam negaidīti arī mani skāris pavasaris.
Kad es iztēlojos savu lielo sievietes dzīvi, es redzu divstāvu māju, kāpju pa trepēm un kāds spēlē klavieres. Manī ir miers. Ir rīts, esmu tikko pamodusies un viss, ko es tajā brīdī no visas sirds vēlos ir apķert vīrieti, kurš spēlē klavieres, savu vīrieti. Jūtu smaidu, sirds sišanos. Tālāk savā sapnī netiku, bet aizmirst nespēju.
Varbūt tāpēc i have crush in muzikālos cilvēkos.
Pēdējie taurenīši, ko atceros bija kāda misjē L ietekmē. Tas bija pagājušo vasar. Un nē, nebija ne vasaras romāna, divvietulīgi piedzīvojumi, nebija pat aizkustinošu un atklātu sarunu. Bija tikai burziņš draugu lokā.Es neteiktu, ka bija amour/love/mīlestība, bija tikai kņudinošā sajūta, taurenīši un uztraukumiņš runājot. Bet vasara pagāja un arī manam L nācās atgriezties mājās. [USA, btw.]
Tā nu piekdienā, pirmajā brīvlaika dienā, devos uz Rīgas centru. Satiku draugus, biju akadēmijā un vēl visādas lietiņas. Biju jau apņēmusies atgriezties mājās, bet man ļoti slāpa un pirms autobusa devos uz Stockmann. Taču tur milzīgi liels pūlis izbaudīja trakās dienas. Devos uz blakus esošo Origo/Rimi. Esmu jau Origo laukumā, redzu Rimi. Pamanu dažus cilvēkus no Cēsīm, well, tā mēdz gadīties. Dodos apsveicināties, un jā, L smaida man pretī!!! Viņš tikko bija atbraucis no lidostas. Tikko!! Tātad dažas minūtes šur vai tur, ja nu es būtu uzreiz braukusi mājās, es nebūtu viņu satikusi. Kāds tomēr parūpējās par visu.
Plus viss tajā nedēļa griezījās ap Londonu,Hariju Poteru un L. Nē, viss vēl aizvien ir draugu skalā, un tas ir pats skaistākais.
Viss, ko es vēlējos ar to pateikt, ka šķiet beidzot esmu gatava atlaist savu over-protective dabu. Esmu gatava ļauties notikumiem un arī mīlestībai. [Jā, es to tiešām saku]. Un škiet, es beidzot esmu gatava IMG pasākumam. Ja jūs mani salīdzinātu, pirms gada un tagad, tad pamanītu izmaiņas, cerams.
Varbūt nelielas, bet milzīgo veido daudz neliela.
Un vēl mani nepamet mūzika. Neatceros kur, bet lasīju, ka kādam/kādai svarīgi no cilvēka paņemt mūziku. Man ir svarīgi paņemt gabaliņu no cilvēka. Nezinu vai L vēlējās gabaliņi no manis, bet es paņēmu gabaliņu no viņa. Tā nav sevis izšķiešana. Es tikai vēlos augt, būt pilna pieredzes,notikumu, jūtu, cilvēku. Lai manam pianistam arvien būtu jaunas lietas, ko atklāt, izzināt. Es sevi veidoju kā kolāžu. Salīmēju gabaliņu pa gabaliņam, no vienkrāsainas kļūstu krāsaināka, no tukšas kļūstu pilnāka, gudrāka. Ielieku sevī daļiņu no Tevis, pasaules, L, lai izaugtu. Bet es paņemu tikai to, ko vēlos un dodu tam, kam vēlos. Tāpat kā kolāžai ir pamats, tāpat mana kolāža top uz jau esoša vērtību pamata.
Es vēl nemāku pateikt/izskaidrot, ko nozīmēja saskriešanās. Bet anyway, ceru, ka viņš atradīs tieši to, ko viņš meklē, un es tieši to, ko es meklēju.
Veiksmi, L.
Bet katram gadījumam es sāku krāt.
Un vēl kādam gadījumam - http://lustforlifelist.blogspot.com/
