Un pašai neapzinoties, esmu uz viena domu viļņa ar
Martu! Pareizāk lai kam būtu teikt, ka Rūperts mūs vieno.
Man gan nav vēstījums uz zāģa, bet
Ceturdienas vakarā es beidzot nokļuvu mājās.Izkāpjot no autobusa, devos uz bibliotēku. Savu [pilsētas] bibliotēku. Tur es pati varu izvēlēties grāmatas. Mani nesteidzina, nemudina ātrāk lasīt. Tur pat ir smaidīgas bibliotekārītes. Es varu staigāt gar plauktiem, pat sajust grāmatu smaržu, aptaustīt tās. Un izvēlēties nesteidzoties. Cilvēki pazīstami, mājas/ēkas zināmas. Mazās ieliņas nemet izaicinājumu apmaldīties. Sniegs balts, bez sāls kvantuma. Gurkst zem kājām. Cilvēku sarunas. Smiekli. Vakar tās bija jaukas skaņas. Tās nesaplūda ar pilsētas dunošo un traucēošo troksni.Ceļš mājās bija skaists. Izbaudīju katru minutī, un arī to, ka nav vajadzīgs autobuss, lai nokļūtu līdz mājai.
Pat Cēsu eglīte liekas mīlīgā kā Rīgas!
Mājās es sapratu, ka Cēsīs esmu tik reti, lai mājinieku sailgotos. Un es sailgotos pēc viņiem. Dažas stundas pēc atbraukšas devos krāmēt malku [jā, man ir malkas apkure]! Biju satuntulējusies tā ka grūti pakustēties. Vienu brīdi sajutos kā Aļaskā! Un es gribētu būt Aļaskā. Sniegs bija kā sniegs. Bez sāls kvantuma Un jā,smaidi un vārdi, emocijas. Mājas!
Es neteiktu, ka man apnikusi Rīga, es tikai esmu nogurusi no tās bezpersonalitātes un svešuma.
Gribu uz Parīzi!
