Esmu baiļu pilna.Man ir bail no zirnekļiem, tumsas, sāpēm, cilvēkiem.
Man ir bail pazust.
Bail apmaldīties.
Bail no mašīnām.
Bail no trokšņiem.
Bail no vientulības.
Bail zaudēt draugus.
Bail pieķerties cilvēkiem.
Bail, ka nemāku būt jauka, patiesa, mīlēt.
Bail, ka nekad neiemācīšos gatavot.
Bail, ka neapprecēšos.
Bail paļauties.
Bail no ticības zaudēšanas.
Bail no vecuma.
Bail, ka mani ziepju burbulīši pārsprāgs.
Bail, ka šo blogu tiešām kāds lasa.
Es varētu turpināt vēl ilgi. Savu trūkumus es māku uzskaitīt, bet plusiņus grūti. Un arī no tā man ir bail.
Pēdējā laikā es sāku saprast/izprast daudz lietas.
L. katru nedēļu jūsmoja par ceturtdienām, jo brauca mājās. Es viņu pat mazliet šokēju ar savu nebiežo viesošanos mājās. Un es pat jutos vainīga, ka man tik ļoti nepietrūkst ģimenes. Vienīgi kaķis. Pat ceļojumos man nepietrūkst māju. Tikai kaķis. Varbūt tāpēc, ka man īsti nav mājas izjūtas. Esmu mājās nedēļu, un solos sev vairs tik ilgi nepalikt. Manuprāt, mājas ir stabilitāte. Esmu pārvākusies tik daudzas reizes, ka nepieķeros vietām. Un arī no tā man ir bail. Kādā grāmatā lasīju, ka dzīve patiesībā ir bēgšana no bailēm. Šķiet, es skrienu ar bailēm roku rokā. Arī ar nedrošību.
Un man ir bail, ka to nespēšu mainīt.
Atliek vien paļauties, ka Kāds zina, ko dara. Un neļaus pazust vienaldzībā.
Man tikai bail vilties.
