Bet patiesībā man ir tik ļoti bail, esmu tik ļoti ārpus savas komforta zonas, tik tālu no ierastā un stabilā. Nesot savu CV, vidusskolas uzrauga vakancei, mana sirds gandrīz apstājās, ieraugot,hhmm, ka puse skolēnu izskatās 3 reizes vecāki par mani, dzirdot, ka viņi runā, hhhmm, pilnīgā sarunvalodā un vispār, tas ir tik ļoti daudz un tā. Bet es, protams, saņemos, pārvaru sevi un izliekos, ka man nemaz nav bail.
Laikam jāpiemin, ka es spēju apmaldīties gandrīz visur, nemaz nerunājot, par Le Havre, kas ir tik liela un ar miljons mazām ieliņām kā: Labā gaisa iela, jaunavu aleja, skaistā skata iela un citas, respektīvi, visu dienu es pavadu meklējot savas adreses un cenšoties neapmaldīties. Vienā dienā mana maldīšanās beidzās pie baznīcas, un tas likās, tik iederīgi un tik plānoti. Un tik vajadzīgi. Es neesmu regulāra baznīcu apmeklētāja, nedz bībeles lasītāja, bet es ticu. Un es ticu, ka man vajadzēja to baznīcu, lai nezaudētu cerību.
Šodien, kas ir mana vārda diena, notika, kas pavisam dīvains.
Netālu no manas mājas ir baznīca, kas it kā ir vienkārša, bet tai pat laikā tik skaista un iespaidīga. Tā ir apaļa, balta un ar tornīšiem un mežģīnēm. Ikreiz, kad es gribu apskatīties iekšpusi, durvis ir ciet. Šovakar, kad devos pēc savas kūkas, netālu esošajā bulanžērijā, ievēroju, ka maģiskā kārtā durvis ir atvērtas. Septiņi vakarā Francijā ir nakts, atvērti ir tikai restorāni, kebabvietas un bāri, viss cits ir slēgts. Tas manu interesi tikai palielināja. Uz pāris minūtēm baznīca piederēja tikai man un manām domām, ar mazu gaismiņu pašā galā. Es izjutu, katru savu soli, logus ar blāvo ielas gaismu spīdumu, siluetus no skulptūrām, un par visu visvairāk, mieru un ticību. Ticību, ka viss būs labi. Ka kāds mani vada un uzrauga. Ticību, ka šonakt, kāds aizmirsa aizslēgt baznīcu, jo tā tas bija lemts. Ticību, ka tas, kas meklē, tas atrod. Un kas nebaidās atvērt durvis, tam nebūs slēgtu durvju. Ticību, ka lai, kur es arī būtu, man vienmēr būs mājas, kur Tētis mani gaidīs.
Šodien, kas ir mana vārda diena, notika, kas pavisam dīvains.
Netālu no manas mājas ir baznīca, kas it kā ir vienkārša, bet tai pat laikā tik skaista un iespaidīga. Tā ir apaļa, balta un ar tornīšiem un mežģīnēm. Ikreiz, kad es gribu apskatīties iekšpusi, durvis ir ciet. Šovakar, kad devos pēc savas kūkas, netālu esošajā bulanžērijā, ievēroju, ka maģiskā kārtā durvis ir atvērtas. Septiņi vakarā Francijā ir nakts, atvērti ir tikai restorāni, kebabvietas un bāri, viss cits ir slēgts. Tas manu interesi tikai palielināja. Uz pāris minūtēm baznīca piederēja tikai man un manām domām, ar mazu gaismiņu pašā galā. Es izjutu, katru savu soli, logus ar blāvo ielas gaismu spīdumu, siluetus no skulptūrām, un par visu visvairāk, mieru un ticību. Ticību, ka viss būs labi. Ka kāds mani vada un uzrauga. Ticību, ka šonakt, kāds aizmirsa aizslēgt baznīcu, jo tā tas bija lemts. Ticību, ka tas, kas meklē, tas atrod. Un kas nebaidās atvērt durvis, tam nebūs slēgtu durvju. Ticību, ka lai, kur es arī būtu, man vienmēr būs mājas, kur Tētis mani gaidīs.
